Sapņotājam

Reiz es biju zemē, kur es sapratu kas ir laime. Tādeļ šis veltījums manam vecajam es.


Sapņotājam

Ak, sapņotāj,
Kādēļ Tu nespēj radīt zemi skaistu,
Kur fjordi plīvo vējā kā matu lente brīvībā mīļotajai?

Kādēļ Tu nespēj saredzēt zemi,
Kur cilvēka roka ir bezspēcīga,
Kur mierpilni daba svin rimtu dzīvi,
Kas uzjundī dvēselē skumjas?

Ak, kādēļ tu nesaproti?
Ak, kādēļ tu nespēj?

Ak, Kādēļ Tu neredzi laimi,
Kas staro un gaisā valda pār zemi to?

Vai tiešām tas tādēļ, ka nespēj Tu dvēselei mieru un mīlu rast
Kas tevi mīlētu līdz pašām beigām.

Vai tas tev mīlas bada liegts?

Es novēlu tev atrast un iemīlēt savu Solveigu, mans draugs!