Es plūstu, no A - Ž.
Mirkļi mani ceļ un gāž,
Sistēma mani pieradina,
Tā mani uzveic un izārda.
Visu laiku.
Kas no manis ir saglabājies?
Es nezinu.
No kaut kā šķīsta, nekas vairs nav palicis.
Jau sen, man galvā ir klusums.
Absolūtā meditācijas virsotne?
NĒ.
Klusums, kas nogalina.
Dienu no dienas.
Tu to saproti?
Vai man turpināt?
Turpināt savu alkatīgo ceļu pēc atzīšanas?
Pēc uzteikšanas un paslavēšanas.
Vai tad mēs visi tā nedaram?
Tiecamies pēc kaut kā TĀ.
Būt cilvēkam ir smagi.


