Priekšpēdējais pirmais

Es ticu, ka mūsu Dzīves pamatā ir viens milzīgs iespēju un potenciāla lauks. Ka mums VISIEM ir dotas iespējas uz lieliem un emociju pārpilniem mākslas darbiem. Šīs iespējas, protams, pa labi un pa kreisi varam izsvaidīt mēs paši vai arī mums tuvie. Un man ir vienlīdz lielas bailes gan no viena, gan otra, jo jūtu, kas tas ne/apzināti jau notiek.

Man ir bail, ka manas iespējas noslīks kādā purvā. Ka es nepaspēšu izdzīvot piepildītu dzīvi.
Kaut gan, varbūt vajag būt kā Podniekam un ticēt, ka ir nākamās dzīves, kuras Tev ļaus turpināt attīstīt savas ieceres un sapņus.

Man vienkārši pietrūkst cilvēkmīlestības, uzklausīt gatavu ausu pāra un vienmēr gaidošu roku apskāviena.

Es jūtu, ka atdodu sevi citiem pilnīgi visu. Savu enerģiju un cilvēkmīlestības.
Un jūtos apjucis, jo sapratu, ka tas ir tikai vienā virzienā tēmēts enerģijas plūdums.